16. janvāris, plkst. 22:56
Elīna: "Hey, viena crazy ideja. Skriesi ar mani pēc pāris mēnešiem kādu garo rogainingu?"
Jēkabs: "Tā ir vislabākā crazy ideja no kāda cilvēka pēdējā laikā :)) I'm in"
Elīna: "Es tieši meklēju kādu junioru ar ko skriet garos. Pa vidu mierīgi var pagulēt, es ātru tempu neprasīšu"
Jēkabs: "Es nemaz nebaidos😏. Tas varētu būt riktīgi forši... jā!"
Un tā iesākās mūsu piedzīvojums...
8. jūnijs, plkst. 5:30
Esmu pamodusies no super patīkama uztraukuma. Mantu saraksts (kurš iepriekšējā dienā bija rūpīgi saskaņots ar pārinieku) ir pārbaudīts un sapakots, dažbrīd šķiet, ka gatavojos nedēļu garam ceļojumam 😂 Mašīnā visas mantas tiek iekrautas līdz ar riteni, vairākām segām un pat izguļamo krēslu ar visu koka rāmi. Brālim un māsīcai plāns skaidrs - noskrien 6 stundas un pēctam apciemo mūs, trakos 24-stundniekus (mani, Jēkabu, manu mammu un viņas māsu, mammas brāli ar draugu) ar riteņiem, kā arī naktī parūpējas par mani un Jēkabu, jo mums ieplānota atgriešanās sacensību centrā. Lai gan līdz Inčukalnam no Rīgas ir jābrauc kāds gabaliņš, tas paiet tik ātri, ka es pat nepaspēju ieķert mazo diendusu pirms starta.
8. jūnijs, plkst. 9:00
Komandas biedrs veiksmīgi sagaidīts, reģistrējamies, palasam nedaudz jauniznākušo "Orientieri" un es ļoti sajūsminos, ka mums ir piešķirta GPS ierīce. Tas tā, lai neielaižamies aizliegtajās teritorijās un Janovu ģimene var sekot mums līdzi LIVE. Arī sacensību atklāšana ir pienākusi, saņemam kartes un nesteidzīgi dodamies atpakaļ. Plānošana kārtējo reizi nesagādā grūtības un es jau pāris minūšu laikā esmu pieņēmusi aptuveno virzienu distancei, atlika tikai pieslīpēt pāris kontrolpunktu un ceļa variantus.
8. jūnijs, plkst. 11:03
Komanda "Šoreiz telpās neskriesim" (nosaukums par godu tam, ka ar Jēkabu iepazinos tieši telpu orientēšanās sacensībās - likās pietiekami atbilstošs pasākumam) ir gatava startēt. Abi izķidājam somu saturu, kurš atbilstoši salikts pirmajām 12-14 stundām. Pēc tām grasāmies atgriezties sacensību centrā, pasnaust 3 stundas, samainīt apģērbu, ieturēt kārtīgas brokastis un tad pievarēt atlikušo distanci ap rīta pusi. Kilometros distanci esam rēķinājuši ļoti aptuveni, sākumā vispār nebija ne jausmas, cik mēs ātri pārvietosimies vai cik ātri mēs VISPĀR varēsim pārvietoties šādā karstumā un kukaiņu ielenkumā. Īsi pirms starta arī atminos savu lukturi, kurš lādējas sacensību centrā, paldies augstākajiem spēkiem!
Bailes par gaidāmo nav ne man, ne komandas biedram un tas tiešām bija galvenais!
8. jūnijs, plkst. 12:00
Izskan starta šāvieni un mēs dodamies mežā, sākumā nelielā riksītī, taču ātri iesilstam un turpat uz ceļa paliekam. Es stāstu Jēkabam par visiem mums apkārt esošajiem orientieristiem un cenšos prognozēt uzvarētājus. Šķietami labā ātrumā virzamies pa lielu ceļu uz pirmo kontrolpunktu un labi vien, ka kukaiņi mūs vēl nemoka. KP31 un KP22 paņemam veiksmīgi kopā ar citām komandām, tad uz mirkīti paliekam vieni. Ceļā uz KP85 iemaldamies rūpnieciskā teritorijā, tikpat ātri arī izlienam no turienes ārā. Pirmie "kā jūties?" un "viss kārtībā?" tiek uzdoti un, par laimi, mums abiem ir pozitīvas atbildes uz šiem jautājumiem. Esam diezgan ātri palikuši divatā, tas mums netraucē uzturēt tik aizraujošas sarunas, ka uz 49 kontrolpunktu nogriežamies daudz par ātru. Attopamies grāvja viducī un šeit pielec, ka pa taisno mēs nemaz nevaram aiziet uz punktu, jo tā taču ir aizliegtā teritorija! Nu vot tā, mācību esam dabūjuši. Aizliegtās teritorijas apakšpusē ir diezgan kārtīgs nātru lauks, kas sevi papildina ar lieliskiem skrāpējošiem zariem un dunduru bariem. Mēs abi, ar savām pilnībā kāju nenosedzošām biksītēm, esam ikrus uztaisījuši jēlus pirmo 2 stundu laikā! "Drausmas," es nodomāju, "kā var aizmirst, ka rogainingos jāvelk viscaur nosedzošs apģērbs pat kārtīgākajā sutoņā!?"
8. jūnijs, plkst. 14:20
Nedaudz esam atguvušies no pirmajām meža drausmām un saņēmuši mācību būt uzmanīgākiem, kā arī neiekulties vairs nepatikšanās. uz KP70 dodamies pa pusaizaugušu stigu un ceļu izmantojam kā iespēju iestiprināties. Mūsu pirmais nelielais strīds - nevaram izlemt vai uz KP76 doties pa taisno ar grāvja palīdzību, vai tomēr izvēlēties apkārtceļu. Ļoti labi, ka beigās izvēle krīt uz apkārtceļa variantu, jo pie punkta pamanam, cik grāvis bija aizaudzis un neejams. Protams, arī pirmā dzeramā punkta pauze - piepildam visas pudeles līdz malām, slapinam visu, ko var saslapināt. Atrodam foršu 3 džeku kompāniju un turpinām ceļu tālāk. KP45 pats mums uzskrien virsū un tālāk ir nedaudz izaicinoši tikt uz šosejas, kas, par laimi, izdodas tīri veiksmīgi. Kādā mirklī gandrīz apraudos - mežā, purvos un izcirtumos odi, dunduri un mušas ir tik daudz, ka škiet, ka vairs nevarēšu izturēt. Virzamies pa šoseju mierīgi, līdz Jēkabs no malas ievēro kaut ko. Izskatās, ka visus knišļus pievilina mana sarkanā cepurīte. Nosmeju, ka tagadd veiksim eksperimentu - paņemam koku, uzkarinam cepuri un turam gaisā, ejot pa ceļu. Ticiet vai nē, bet pirmģimnāzistam bija taisnība. Garām brauc mašīna, uztaurē un piestāj. Hei, tā taču Daiga, viena no sacensību organizatorēm! Saka, ka izskatās, ka mēs stopējot 😂. Ātri paskaidroju, ka cepure pievelk kukaiņus un atdodu to viņai mašīnā, pretī saņemot bafu, ko uzlikt uz galvas, lai saule nepārcepina. Super, liels tev paldies, Daiga, es no prieka tiešām nezināju, kur likties!
8. jūnijs, plkst. 15:48
Mums ar Jēkabu radās tāds kopīgs, loģisks secinājums "ja mēs katru ceļa stūri nogriežam, teiksim, pa 100 metriem, tad nogriežot 10 stūrus, mēs būsim jau ietaupījuši vienu kilometru!" Es ļoti lieliski zinu, cik garš var būt kilometrs katra garā skrējiena beigās, tādēļ ļauju mums griezt visus iespējamos stūrus, lai vai cik smieklīgi tas neliktos. Īsi pirms KP83 satiekam dāmas, kuras paspējušas jau kārtīgi izpeldēt un mans komandas biedrs arī izsaka šādu vēlmi. Lai gan mums distance ir speciāli saplānota tā, lai nebūtu šādu bīstamu peldēšanas momentu, es tomēr atzīstu, ka auksta pelde būtu noderīga. Pie nākamā kontrolpunkta Jēkabs paplunčājas, bet neko daudz, jo es sāku gaudot, ka jātinās pēc iespējas ātrāk prom no šejies - man atkal uzbrūk dunduri. Nākamās minūtes 15 es esmu ĻOTI izbesītā, sakaitinātā un satrakotā garastāvoklī, sāku dziedāt stulbas dziesmas, tikai lai nedzirdētu, kas lido ap manu galvu. KP67 ir salīdzinoši skaistā vietiņā, pie izcirtuma un tad jau mēs sākam veikt garo ceļu līdz mūsu jau otrajam (!!) devitniekam. Kukaiņu klātbūtne ir mazinājusies, mums atkal jāiet pa ceļu, līdz es izdomāju piesēst mazai pauzītei. Sāku ēst skābos gumijas tārpiņus, garām brauc kārtējā mašīna, kuras vadītājs arī pienāk pie mums un interesējas par notiekošajām sacensībām. Mazliet parunājam un dodamies tālāk ar draugu aprunājot savus ģimenes locekļus, nākotnes plānus un telefonu modeļus. Īsi pirms KP87 es arī dzirdu slaveno stāstu kā Jēkabs sāka likt kubus (īstenībā, tā ir tāda māksla visu iegaumēt un loģiski izspriest). Atgriežoties no punkta uz ceļa, atcerējos, cik es biju izbrīnīta par to, ka Jēkaba mamma ir lasījusi manus senos bloga ierakstus. Iesmejos, ka par šo arī varētu uzrakstīt krietni labu memuāru, lai viņš zin, kas man visu laiku darījās galvā. Jēkabs piekrīt un atbalsta šo ideju. Es esmu sajūsmā par tik foršu rogaininga komandas biedru! :)
8. jūnijs, plkst. 20:37
KP58 un KP52 tiek iegūti kompānijā un pārlaimīgi dodamies uz mūsu vistālāko kontrolpunktu otrā kartes galā! Lai gan laika limitu esam pārtērējuši par trīs stundām, mēs neskumstam, jo viss izdodas. Esmu sajūsmā par apkārtējo mežu, jo tieši pirms 3 nedēļām tur skrēju Ozona čempionātu un lieliski spēju atpazīt vairākas vietas, kā arī atminēties savu veikto distanci, kas rada tādu kā drošības sajūtu. Pirms KP98 somas atstājam dzerpunktā, lai uz punktu varētu doties skriešus. Apbrīnoju Jēkabu - viņa skriešanas temps un gaita ir tāda, it kā tikko būtu sācis distanci. Piekrītu viņam, ka skriet šajā mirklī ir pat nedaudz vieglāk kā iet, jo ķermenis ieņem nedaudz citādāku pozu un strādā citi muskuļi. Solītā pelde pie kontrolpunkta izpaliek, jo ir palicis nedaudz vēsāks. Dzeramajā punktā uzturamies nepilnu stundu (kas priekš manis ir ĻOTI daudz, bet nu es nežēloju šo prieku Jēkabam), kārtīgi paēdam un es izmantoju iespēju papļāt ar citām komandām, tajā skaitā igauņiem, kuriem pakaļ brauc evakuatora mašīna. Ceļš uz nākamajiem trīs punktiem ir piepildīts ar pretīm nākošām komandām, kuri nakti ieplānojuši pavadīt tālākajā kartes galā. Dzirdam sūdzības par dzeramā ūdens trūkumu, taču par to ietekmi uz mūsu komandu nestraucamies.
8. jūnijs, plkst. 22:25
Man personīgi vislielākais bieds distancē likās nakts daļa, īpaši jau kā mēs tiksim no KP81 uz KP61. Augstākie spēki par mums bija ļoti labi parūpējušies un purvs bija pilnībā sauss, gluži tāpat kā grāvis. Uz ceļa atkal sākam tipināt, lai nedaudz atpūstos (ļoti ironiski, bet tā tas arī bija!). Ceļā uz KP86 ieturam pirmsnakts pauzi dzelzceļa vidū - uzliekam lukturus un sākam kalt plānus par turpmāko distances daļu.
Beidzot ir kārtīgi satumsis! Jaku nepieciešamība ir jautājama, jo ārā tomēr ir silta vasaras nakts un mēs visu laiku kustamies uz priekšu. Esam ieradušies Inčukalna mežos, kuros esmu pavadījusi ne vienu vien orientēšanās nometni un karti tiešām ļoti labi pazīstu. Jēkaba balsī dzirdu tādu kā satraukumu, bailes attiecībā uz atgriešanos sacensību centrā. Es galvā kaļu neskaitāmus variantus par turpmākajiem plāniem - mēs esam salīdzinoši vēlu ieradušies kartes augšējā daļā. Ja mēs vēlamies atgriezties uz gulēšanu, mēs ne tikai zaudēsim vairākus vērtīgus punktus, bet arī, iespējams, ieradīsimies pietiekami vēlu (plāns bija ierasties pirms 3:00, lai pagulētu trīs stundas un tad dotos atpakaļ mežā 6 stundas). Ja šāda shēma tiek iekavēta kaut nedaudz, tad atgriezties otro reizi mežā nav reāli jēgas laika trūkuma dēļ un sanāk vien turpat sacensību centrā arī palikt! Iekšēji esmu ļoti nobijusies, jo īsti distanci mēs turpināt nevaram tieši tādēļ, ka īsti nav ēdiena un citu uzkodu, no kā uzņemt enerģiju atlikušajai distances daļai. Ļoti cenšos savu satraukumu neizrādīt uz āru, taču man šķita, ka Jēkabs to jūt...
8. jūnijs, plkst. 23:56
Mūsu nakts piedzīvojumu GPS bildi noteikti ir nepieciešams skatīt palielinātā formātā! Mēs izmetām kārtīgus divus līkumus ap KP27 līdz to ieraudzījām. Pēc šīs maldīšanās, es sev apsolu, ka savākšos un tā arī daru - skaļi stāstu Jēkabam kur un kā mēs ejam, kā arī cik svarīgi ir savākt turpmākos punktus un koncentrēties. Tajā mirklī es varēju muldēt cik vien vēlos, tas situāciju nemainīja - es skaidri redzu, ka Jēkabam nāk lūziens. Tādam puisim, kurš ikdienā skrien pa Siguldas serpentīniem un pirms mēneša maratonu noskrēja pa 3 stundām un 20 minūtēm, tas izskatījās trakoti nedabiski. Es, protams, zināju, ka tas notiks, taču ne tik svarīgā mirklī! Manā acu priekšā Jēkabs nolauž divus kokus, kurus izmanto kā nūjas un slāj man blakus. Apsolu uztaisīt pauzi īsi pirms KP43, tā arī daram. Un, protams, ja nepietiek ar lūzumu Jēkabam un puslūzumu, pussatraukumu un bailes man, tad uznāk mūsu ļaunais ienaidnieks lietus. Slēpjamies ceļa malā zem kokiem un es lūdzu tos pašus augstākos spēkus, lai apžēlojās pār mums. Nepilnas 10 minūtes vēlāk turpinām ceļu un pie KP43 nedaudz sajaucamies meistarībā, taču ātri vien atgūstamies. Tālāk jau uz KP44 piepalīdz manas personīgās Inčukalnu nometņu atmiņas. Pēc četru punktu iegūšanas, es apsēžos uz ceļa un slīgstu pārdomās. Kustēt uz priekšu īsti negribās, ceru, ka ēdiens kaut ko izpalīdzēs un tā arī šķietami bija. Pulkstenis jau ir nedaudz pāri trijiem un mēs ar Jēkabu iegūstam tādu kā blāvu otro elpu. "Davaj, ejam un iznīcinam to KP65". Tas arī izdevās (gandrīz).
9. jūnijs, plkst. 4:00
Esmu pamanījusi, ka ārā pilina lietus, tātad knišļi vairs nav. Es izklāju karti uz zemes, somu palieku zem galvas un saku Jēkabam - 10 minūtes. Tajā mirklī es jau vairs neredzēju, ko viņš dara vai nedara, es atlūzu. Šim stāstam seko brīnums - 18 minūtes vēlāk esmu pamodusies, pilnībā izgulējusies un ar milzīgu enerģijas sparu. Arī komandas biedrs izskatās tīri atdzīvojies, par laimi. Nonākot uz trakās šosejas, Jēkabs tiek pieķēdēts striķī, lai var pagulēt. Atkal kārtējais brīnums - pāris minūtes vēlāk skatoties, viņš tiešām ir pilnībā atslābinājies un daļēji aizmidzis. Pēc pamošanās, abi nosolamies - nekādas atpakaļ iešanas! Mēs dosimies uz priekšu līdz kontrollaika beigām, jo mājās atgriežās tikai mīkstie! Tajā mirklī bija īsti vienalga par nepietiekamo ēdiena daudzumu, galvenais, ka ir ūdens un mēs kustamies, vācot kontrolpunktus.
9. jūnijs, plkst. 6:16
Pēc diezgan sīvām pārdomām pie KP38 nolemjam turpināt ceļu vēl nedaudz tālāk (sākotnējā doma bija atgriezties sacensību centrā). Protams, ka rīta nogurums mums liek uzmest tādu foršu cilpu pirms iegriešanās Egļupes ciemā. Nepilnais kilometrs pa grantēto ceļu ir drausmīgs. Protams, ka īsi pirms kontrolpuntka nogriežamies nepareizajā stigā, kas ieved kļūdā, kura rezultējas ar manu pilnīgāko izbesienu. Visu cenšos paturēt iekšā, kamēr Jēkabs skaita, cik kontrolpunktus esam savākuši. Vēlāk jau nedaudz atgūstos, satiekam krievu tautības vietējo, kurš iemitinājies treilerī, tieši pie karjera stap KP68 un KP64. Jēkabs krieviski ne vārda, es gan sāku darbināt visas iespējamās smadzeņu šūniņas, lai izlocītu krieviski "mi ochenj ustalji". Pēdējie brikšņi, lai tiktu līdz KP64, un mēs jau atrodamies atpakaļ Egļupē, kur ļoti laipna tantiņa mūs ielaiž iekšā ciematā. Ir atlicis vēl tikai pēdējais kontrolpunkts, tādēļ visas sāpes ir aizgājušas prom un jau sazin kurā elpa ir parādījusies.
9. jūnijs, plkst. 9:57
Esam sasnieguši pēdējo kontrolpunktu, uz kuru ceļš nemaz nebija tik viegls. Lai gan pēc GPS signāla neizskatās tik traki, dzīvē bija daudz trauksmaināks gājiens pēc divnieka - es trīs reizes Jēkabu aizvedu pa nepareizajām stigām, viņš vienu mirkli pilnībā nojauca virzienu, es atkal mērogu un tā nu mēs tur kārpījāmies pa mellenājiem, netālu no dzelzceļa sliedēm. Tiekam uz grāvja pēc punkta paņemšanas un es iekšēji raudu prieka asaras. Esmu TIK PĀRLAIMĪGA, ka šo visu piedzīvoju ar tik fantastisku komandas biedru blakus! Jēkabs pasmejas, ka viss vēl nav galā un mēs sākam tipināt - es savā "veco omīšu" solītī un viņš kā "es tikko sāku treniņu" solī. Īsi pirms griežamies iekšā zirgu staļļos, satiekam manu brāli ar māsīcu, kuri rūpīgi mums sekoja LIVE tiešraidē līdzi. Lai atzīmētos finišā, man ar Jēkabu ir nedaudz jāuzsprinto, jāparāda, ka nebūt nemaz neesam tik noguruši :)
9. jūnijs, plkst. 12:30
Sacensību kontrollaiks oficiāli ir beidzies. Ļoti labi, ka divos ir tikai apbalvošana - paspējam kārtīgi nosnausties mašīnā, kā arī labi paēst sacensību centrā. Čipsi šķiet kā vislabākā dāvana, zupiņai ar olīvītēm un aukstam ūdenim arī nav ne vainas. Izskatās, ka citām komandām arī viss ir noritējis tik pat veiksmīgi, ja ne vēl labāk. Taču es gan ticu, ka "Šoreiz telpās neskriesim" debitēja kā visforšākā komanda sacensībās! Mēs iemācījāmies ļoti daudz ko, un esam gatavi nākamgad sasniegt augstākas virsotnes!
