Kopējie 16. Eiropas čempionāta rogainingā rezultāti ŠEIT
Oficiālā sacensību mājaslapa, ar bildēm, GPS failiem u.c. sīkumiem ir https://www.erc2020.lv/
21. augusts, plkst. 17:00
Šoreiz esam ceļā uz sacensību centru jau dienu iepriekš - uz atklāšanas ceremoniju. Ar ģimeni ne tikai vēlējāmies to noskatīties un jau laicīgi piereģistrēties, bet arī man tika svarīgs pienākums. Jāvada atklāšana!
Milzkalnē jau tagad valda pacilāts un svinīgs noskaņojums, arī satraukums, un ne velti. Tomēr šogad pirmās lielās un svarīgās rogaininga sacensības (Pasaules čempionāts Amerikā tika pārcelts uz nākamo gadu)! Reģistrējoties gan mani piemeklē neliela vilšanās, jo jābūt arī komandas biedram. Tas nekas, rīt arī būs laiks. Tagad jānoskaņojas atklāšanai.
21. augusts, plkst. 19:30
Atklāšanu gan sākam nedaudz vēlāk, tehnisku ķibeļu dēļ. Godīgi atzīšos sakot, ka manas angļu valodas zināšanas gan ir nedaudz ierūsējušas, ātri cenšos arī tās atjaunot.
Pa pusstundu esmu sagatavojusies ceremonijai, to iesāku enerģiski un pozitīvi - piesaku gan Latvijas prezidentu, gan dejotājus, gan sacensību direktori Evitu un citus. Neliels "misēklis" gan sanāk ar citu cilvēku vārdu pārtulkošanu, bet to uztveram ar smaidu!
21. augusts, plkst. 23:38
Vēlu nokļūstam mājās, ar brāli tēlojam profesionālus šefus un gatavojam tortiljas, kuras ņemt rīt līdzi distancē. Es esmu salikusi vairākas somas, pārsteidzošā kārtā arī sacensību somu sakrāmējusi un ūdeni sistēmā sapildījusi. Atzīšos gan, ka krietni ilgi nevarēju aizmigt. Tas no satraukuma. Bet viens ir skaidrs - esmu gatava rīt spridzināt un līdz galam tiekties uz savu mērķi - medaļas Eiropas čempionātā rogainingā.
22. augusts, plkst. 9:06
Pieceļos pārsteidzoši labi, ar ģimeni un komandas biedru Artūru Pumpuru esam laicīgi gatavi izbraukt. Pa ceļam Tukumā izlaižam jaunāko Krēmeru ģimenes atvasi uz hokeja turnīru un esam jau atpakaļ ceļā uz Milzkalni.
Nonākam sacensību centrā, paēdam krietni labas brokastis, satiekam tik daudz nesen redzētus un arī sen neredzētus rogainingu draugus.
Deviņos saņemam kartes un tīri ātri saprotam uz kuru kartes pusi dosimies. Sīksmalko plānošanu atstājām uz nedaudz vēlāku laiku, tagad pārbaudām somas un ekipējumu. Visam izejam cauri neskaitāmas reizes, satiekam vēl citus draugus sacensību centrā un vienkārši labi pavadām laiku. Pusotru stundu pirms starta arī kārtīgi saplānojam kontrolpunktus, kurus ņemsim un laiku, cikos kur ir jābūt. Apņēmības pilni dodamies uz starta pusi.
22. augusts, plkst. 12:00
Starta "blīkšķis" atskan un dodamies distancē. Sajūtas pacilātas. Šoreiz startā gan skrien daudz vairāk komandas nekā parasti. Ātri vien pamanu, ka pat ejot samērā ātri, atpaliekam no citiem. Nolemju nepārforsēt, ar sarunām dodamies uz priekšu. KP25 kā jau pirmais sacensību punkts, tiek paņemts lielā kompānijā, bet ātri jau pēc tam atdalamies. Vēlējos nākamo KP iegūt no augšpuses, bet Āžakalns novirzīja maršrutu uz leju. Šeit gan sanāk nedaudz pameklēt piecu punktu vērtīgo dārgumu, kurš gan atradās nedaudz tālāk no stigas kā likās. Atceros par neparasti lielo mērogu - 1:270000 un lūdzu arī komandas biedram patstāvīgi man atgādināt "viss ir nedaudz tālāk nekā tev, Elīn, liekas". Šī frāze kļuva par normu visu diennakti.
22. augusts, plkst. 13:42
Ceļš uz KP84 atkal ir krietni garāks nekā liekas, un jau sākam piestāt uz "zaļajām pauzēm". Sev un Artūram patstāvīgi atgādinu dzert pēc iespējas vairāk ūdeni, lai dehidrācija nebūtu problēma. Īsti vēl nezinu par savu komandas biedru, bet man noteikti lielas grūtības sagādās ēdiena sagremošana, tādēļ to vismaz varētu kompensēt ar ūdens uzņemšanu.
Lai gan ceļš cauri olīvzaļajai teritorijai pa taisno skaisti ved uz kontrolpunktu, izlemju iet tai apkārt pa mežu, jo tā ir aizliegtā teritorija. Būtu pavisam nepatīkami tikt "noņemtiem no trases" jau pašā sākumā. Īsi pirms rāpšanās kalnā mums pretī skrien arī mana iedvesmotāja, fantastiskā Anita Liepiņa ar Valteru Kaminski, kura gan ātrumā bilst, ka šodien tik nedaudz paskries. Ne visu diennakti.
Punkts ir novietots ļoti skaistā vietā, negribās pat doties prom. Šķērsojam lielu pļavu un iemaldamies kādā cilvēku taciņu piepildītā pļaviņā. Ar kompasa palīdzību saprotu virzienu un paralēli ar igauņu komandu dodamies uz KP73. Arī pa ceļam šeit mums paskrien garām Ilzes Lapiņas un Aigara Actiņa duets, kuriem tempa ziņā vispār netiekam līdzi. Ilze man māca kā vislabāk apiet blakus esošās govis, no kurām es jau biju krietni pārbijusies.
Ātri vien paliekam divatā ar īsti angliski nerunājošiem igauņiem un, kā redzams GPS, pirmais mēģinājums iegūt 7 punktus, bija neveiksmīgs - mazajam kalniņam apgājām tieši pa otru pusi. Nedaudz tālāk tikām līdz pusaizaugušai pļavai, es ātri vien ar Artūra palīdzību saprotu, kur atrodos, un, kompasu vērojot, dodos atpakaļ. Šoreiz pretī nāk vairākas komandas apstiprinot, ka punkts tepat vien aiz muguras ir. Tā arī to atradām, turpat, kalniņam otrā pusē.
22. augusts, plkst. 15:04
Tālāk jau pa zīmīgu, izmīdītu taciņu uz KP36, kurā no mums atdalās vairākas komandas. Saka, ka iešot uz KP72. Es mirkli šaubos, bet tad tomēr izlemju pieturēties pie plāna un īpašumā iegūt papildu 5 punktus. Kā arī, kur gadījies, kur ne, priekšā iznirst brālis ar māsīcu. Esmu ļoti priecīga viņus satikt, jo no rīta atstāju mašīnā omleti, kurai nevajadzētu īsti tur atrasties.
Šeit gan jāpiebilst, ka KP57 bija patiešām vienkāršs, tas spīdēja pāri pļavai jau pa gabalu. Momentāli sāku priecāties par izdarīto izvēli. Nedaudz piestājām uz gružu izkratīšanas pauzi, bet mierinu Pumpuru sakot, ka drīz jau būs pirmā "lielā" dzeršanas punkta pauze. Līdz tam obligāti jāizdzer pēc iespējas vairāk ūdens.
Arī šeit pļaviņa un mežs ir jau iemīdīti, vienā mirklī gan aizmirstu par kompasu un gandrīz, gandrīz aizejam pilnīgi šķībi, uz starta pusi. Laicīgi atjēdzos, sevi nedaudz nolamāju un lieku koncentrēties pilnīgi skaidri.
Ceļš uz KP72 arī nebija ar neparedzētiem notikumiem pilns, devāmies cauri pļavai pa taciņām un ļoti skaisti atradām arī šo te vērtīgo rogaininga punktu. Pēc tam mūs sagaida fotogrāfs Mareks. Paldies, paldies, vismaz šoreiz būsim dabūjuši arī kādu priecīgu meža bildi!
22. augusts, plkst. 16:18
Ar sausām kājām šķērsojam arī strautiņ-upīti un nonākam dzerpunktā. Šeit darbojamies superātri - kamēr es pildu mūsu abu dzeramās sistēmas un darbojos ap sāls trauku, Artūrs ar leikoplastu remontē pēdas. Redzu kā citas komandas dodas uz KP46, rosinu neatpalikt un jau uzreiz doties tālāk. Kad ejam iekšā pļavā, Pumpurs ar smaidu saka "Četras ar pusi minūtes." Es nesaprotu. "Četras ar pusi minūtes - tik ilgu laiku mēs pavadījām dzerpunktā". Lieliski. Es priecājos, ka tik operatīvi tikām galā.
Šoreiz četru punktu iegūšanā Māte Daba mūs apbalvoja ar sen gaidītām lietavām. Uzvelkam plānas jakas un dodamies nepilnu 2km gājienā pēc skaistā KP94. Vienkārši nebija, bet noteikti tā vērts! Nedaudz nācās pačakarēties arī uz KP56, kurš prasīja zināmas orientēšanās iemaņas, bet, manuprāt, es tiku galā tīri okey.
22. augusts, plkst. 19:58
To, kas norisinājās tālāk varētu raksturot šādi - patstāvīgs kontakts ar karti, klusums un nemitīgas lietavas. Mēs paši bijām slapji, mums viss cits bija slapjš, mežs arī nebija viens no tiem sausākajiem. Šie apstākļi arī temperatūru nepadarīja siltāku.
KP82 mani iepriecināja ar vieglu pieejamību. Paralēli centieniem saprast kā tikt uz KP54, Pumpurs man liek atkārtot skolā apgūtās spāņu valodas zināšanas. Nekas, vismaz jautri padarbināt smadzeni.
KP54 tuvumā gan nedaudz sajaucos meistarībā. Zinu, ka esam pareizā pļavā, bet kompass nepiekrīt manam domu gājienam. Un tad, atcerējos frāzi "viss ir nedaudz tālāk, nekā tev liekas", kura šo situāciju glāba.
Ceļš uz KP80 arī lika nedaudz piepūlēties, bet pēc veģetācijas sapratu, ka esam par tālu aizgājuši un veiksmīgi atradu kalniņu. Līņāja joprojām, tad kāda īsti starpība. Nolēmām saslapināties vēl vairāk lienot pāri strautiņ-upei un krietnam purvam.
Mežs aiz slapjā purva bija krietni nežēlīgāks nekā iepriekš un vienā mirklī saprotu, ka tiešām nezinu, kur atrodamies. Lūdzu kādu augstāku spēku un ar kompasa palīdzību tomēr ieraugu lielo kalnu grādu un taciņu, pa kuru izgājām uz lielā ceļa. KP31 galīgi neietilpa mūsu plānos, bet kā gan nepaņemt, ja esam blakus?!
Tālāk nebija jau krietni liela māksla, iet pa ceļu. Atkal turu tonusā savu koncentrēšanās līmeni punkta rajonā, šoreiz arī tālumā dzirdamas balsis palīdz pie KP42 meklēšanas. Pēc iznākšanas uz ceļa, solu Artūram pārsteigumu - plecu atbrīvošanu no somas smagās nastas. Tā arī daram, sanāk pat uzskriet un krietni izvēdināt galvu. Sajūtas labas, man kājas vēl ir vieglas un īsti nekas neberž.
Sāk palikt tumšs, tas jau vairs nav noslēpums. Spītīgi esmu ieņēmusi galvā, ka lukturi uz galvas likšu vien dzerpunktā, līdz tam ir jātiek neapstājoties. Protams, ka tas noved ne vien pie priekšlaicīgas KP101 meklēšanas, bet arī nomaldīšanās ceļā uz dzerpunktu W1. Padodos un izvelku lukturi. Ir sākusies nakts, mana nemīļākā rogaininga daļa. Let the real games begin!
22. augusts, plkst. 22:50
W1 tanī mirklī piestājušais, atbildīgais Aivars izdara lielisku darbiņu divu pusnogurušu jauniešu motivēšanā - runājam gan par Rīga-Valmiera, gan Stirnubukiem. Viņš dod dažādus padomus cīņai ar sāpēm un vispārīgi krietni uzlabo vēlmi turpināt sacensības ar citu jaudu. Vēl kādu laiciņu domāju par to, ka viņš kā sargeņģelis mūs pārlidoja.
Divu domu par KP62 iegūšanu nav. Ir jāiet apkārt. Šeit taciņas bija tīri labi saprotamas, galva ar kompasu labi sadarbojās un es ejot skaļi diskutēju ar sevi un pētīju visu, kas apkārt. Beigās ļoti labi sanāca punktu paņemt. Šeit gan jāpiemin, ka tā nelielā, olīvzaļā teritorija pirms kontrolpunkta bija viesu māja, skaisti aptīta ar lampiņām. Iekšpus sētai redzēju arī atpūtniekus, kuri iznākuši pēc nopēršanās. Ak vai, ko tik es nebiju gatava atdot tanī mirklī, lai būtu viņu vietā!
Arī ceļa izvēle uz KP81 nebija jādomā ilgi, gājām apkārt pa lielo ceļu. Diemžēl, punkts gan bija slapjš un tāpat, ejot pāri kādam grāvim, kedas piesmēlām ar ūdeni. Nosmejam, ka tagad gan apkārt iet būtu stulbi un brienam pāri. Visu sacensību laikā, šī noteikti bija dziļākā vieta, vēl pie tam nakts melnumā. Bet skaļi sarunājoties un komentējot situāciju, to pārvarējām un jau pavisam drīz bijām atpakaļ uz lielā ceļa, ar skatu uz jau nākamo lielo, 10 punktu vērto kontrolpunktu.
22. augusts, plkst. 00:14
Kas gan īsti var būt briesmīgāks par mototrases līkločos apslēptu, mazvērtīgu punktu naktī? Tā atrašana :) Ja arī šeit divi spoži lukturi nebūtu devuši aptuveno kontrolpunkta virzienu, tad nebūtu sanācis tik ātri atrast.
Uzelpoju - ir pienākusi pusnakts. Aptuveni 50 kilometri ir pieveikti, beidzot dodamies jūras virzienā. Ar pirmo piegājienu taisno stigu uz KP102 atrast nesanāca, bet aiz lielās šosejas tā gan ir labāk pamanāma. Turpinām virzīties uz priekšu, naktī īsti labi nevar saprast, kurā vietā tad ir mūsu ilgi gaidītais krustojums. Cenšos skaitīt metrus ar soļiem, taču jau pirms tam tas ne pie kā laba nenoveda. Ak vai, kā tagad noderētu pulkstenis!
Saku komandas biedram - labāk aizejam pa tālu, līdz jūras kāpām, nekā iemaldamies iekšā mežā pirms kontrolpunkta un pilnībā nomaldamies. Nonākam krustojumā, kuru nevar nepamanīt. Saprotu, ka tas ir īstais. Sāk līņāt aiz vien trakāk. Ķermenim paliek vēsi, bet galva man kūp. Aktīvi skatos apkārt uz visu iespējamo, meklēju ikvienu orientieri, kurš ir iezīmēts kartē. Nonākam līdz dzeltenajam laukam. Super! Sāku iet diagonāli pāri, taču pusceļā pārdomāju un atgriežos pie malas, lai būtu vairāk pārliecināta par mūsu atrašanās vietu. Šinī mirklī galvu vēl vairāk čakarē veģetācijas maiņa blakus izcirtumam, kuru tumsā nemaz nav tik viegli pamanīt. Uz mirkli iemaldamies un pastāvam otra izcirtuma malā, līdz punkts tālumā sāk spīdēt. Ļoti labi!
Tagad laiks nedaudz atslābt. Virziens uz ceļu atpakaļ ir zināms, karti nolieku maliņā un izvēdinu galvu, KP63 paņemam nelielā orientieristu barā un varam apstāties uz nelielu 10 minūšu pauzīti.
23. augusts, plkst. 2:25
Pauzes laikā joprojām līdz galam nevaram izdomāt vai KP34 ir tā nelielā attāluma vērts. Hmm, varbūt paņemt KP71 un tad doties atpakaļ mežā pēc vēl 8 punktiem? Šoreiz tomēr no pilnīgas meža tumsas nobijos, jo sāka arī nākt virsū miedziņš. Tūlīt sāksies īstās grūtības.
KP71 tiek paņemts bez problēmām. Tālāk nolemju pagulēt, bet tomēr kustoties uz priekšu. Apsienu sev apkārt striķi un ļauju komandas biedram vadīt. Pēc dažām minūtēm viņš man paziņo, ka ir jāiet iekšā mežā pēc punkta. Paņemu karti un pārliecinos, ka līdz KP33 ir vēl 500 metri. Saprotu, ka šādi tas neies cauri... Karte tiek izklāta ceļa malā, soma palikta zem galvas un es Artūram saku, lai modina mani pēc 10 minūtēm.
12 minūtes vēlāk turpinām ceļu, kurš nav tik viegls, cik iedomājams. Es pagulēju, bet acīmredzami ne pietiekami. Nolemju ieķert vēl vienu tāda paša garuma pauzīti dzerpunktā W5, kamēr Artūrs sapilda mūsu dzeramās sistēmas. Šī gulēšanas reize gan krietni labāk palīdzēja un jutos daudz labāk, sāku pat dziedāt un skaitīt dziesmu rindiņas, lai sevi labi pamodinātu.
Pēc KP60 ieķeršanas pirmo reizi kārtīgi sadusmojos uz Pumpuru, kurš nebija nokārtojis savu pēdu problēmas, kamēr es gulēju, tādēļ bijām spiesti vēlreiz apsēsties. Nu, neko, es šajā mirklī arī superātri uz priekšu pakustēties nevarēju.
23. augusts, plkst. 5:18
Gājiens uz KP90 gan likās mūžīgs. Bet par vienu es gan biju tiešām priecīga - es jutos droši. Vienā pusē jūra, otrā lielais ceļš un priekšā vērtīgs punkts. Visu laiku kontrolēju atrašanās vietu tik labi, ka ļoti pārliecinoši arī uzgājām KP90 virsū. Pēc šī zīmīgā punkta arī komandas biedram uznāk lūziens. Piekrītu uz vēl vienu 10 minūšu pauzi, tikai šoreiz guļ viņš. Es skatos kartē un plānoju visus iespējamos variantus. Mans lielais noguruma punkts ir pārgājis, bet, godīgi sakot, spēks pietiek sev pašai. Motivēt otru blakus man nebija iekšās.
Aust gaisma, pie KP40 lukturus novelkam. Nakts ir izturēta, tagad vien pēdējās 6 stundas. Pēdējā ceturtdaļa. Pēdējie kilometri. Un pats labākais šajā visā - mēs neesam pilnīgi otrā kartes galā, esam diezgan tuvu sacensību centram un finišam.
23. augusts, plkst. 7:45
Nekautrēšos teikt, ka uz nākamajiem punktiem ejam tik lēni, ka orientēšanās problēmas nesagādā. Artūrs man knapi turās blakus un klibo, vaibsta seju. Mirklī, kad sāku interesēties par viņa apavu izvēli, šķiet, ka viņš nokaunās par atbildi... Skaidrs. Nu, tad es tur īsti neko citu, kā piedāvāt leikoplastu, padarīt nevaru. Lai jau cīnās.
KP69 nāk ar mokām un tiekam veiksmīgi arī ārā uz lielā ceļa. Spīd tik skaista rīta saule, ka nevar neizmantot pagulēšanu uz ceļa. Tik silti un labi, man ir liels prieks par šādu vēl vienu septiņu minūšu rīta diendusiņu ceļa vidū.
Uz KP48, ejot pāri ceļam, saslapinām kājas ar to pretīgo, auksto rīta rasu. Punkts atnāk ļoti skaisti, pati joprojām esmu izbrīnīta par savām orientēšanās spējām. Šeit gan notiek plānu maiņa, jo Artūrs pa mežu iet tiešām lēni un izskatās, ka būs jāizvēlās variants, kurā jāiet vairāk pa ceļiem.
23. augusts, plkst. 9:16
Ceļš uz KP50 pārsteidz ar nepiesietiem suņiem, kuri mūs nosacīti atdzīvina. Bet man šitik bail sen nebija vēl bijis. Arī dzerpunkta W6 labumus neizmantojam, jo tūlīt jau jāfinišē.
Ejot un orientējoties vēl papildus rupji rēķinu kurā vietā un cikos mums jābūt, lai iekļautos kontrollaikā. Lieki uzmestais līkums pirms KP97 (otrā kļūda visā distancē) liek noprast, ka esam krietni lēni un neko diži daudz vairs nepaspēsim. Labi, lai jau paliek, vismaz dažus punktiņus būsim savākuši.
Situācija ar komandas biedru ir krietni čābīga. Sajūta, ka ar katru soli viņš atpaliek aizvien vairāk. Mirklī, kad izdomāju kaut ko viņam teikt, mana smadzene izvēlas nevis mīļo "davaj turies" metodi, bet tādu dusmīgi paceltu balsi, kas pat nedaudz lamājas. Davaj, man ir nepieciešams, lai tas puika saņemās! Bet viņš tikai viebj seju un klibo. Ak jel, a kam tagad vispār ir viegli?
KP38, kā jau paredzams, problēmas nesagādā. Bet noteikti nemelošu sakot, ka vilkāmies ļoti lēni. Bet laiks gan nepielūdzami ātri skrēja. Kādā mirklī pat sāku raizēties vai vispār paspēsim.
23. augusts, plkst. 11:40
Tagad, atceroties to, kas notika, es patiešām smejos. Jo šeit, tieši šis ceļš uz KP59 bija tas, kurš mani emocionāli salauza. Tieši mazāk par stundu pirms finiša, esot vien 2 kilometru attālumā no tā, es salūzu. Bet nejau fiziski. Garīgi. Interesanti gan, kādēļ? Šo ir tīri interesanti paanalizēt pēc distances veikšanas.
Fiziskais nogurums. Protams, ka man arī dedzināja pēdas, sāpēja mugura un pleci, pat tad, kad somu novilku. Un to visu vēl pastiprināja ceļš, kurš šķita, ka nekad nebeigsies. Kā arī pirmo reizi dzīvē tā vēlos pāri kādam nokritušam kokam, ka pavisam nogāzos ar seju iekšā grāvī. Nekad tik traki vēl nebiju kūleni apmetusi.
Lēnais temps pa ceļu, jau sākumā man deva iespēju paralēli kontrolpunktu meklēšanai skatīties kartē un skaitīt, cik tad punktus esam savākuši. Kad ceļā uz KP59 sapratu, ka 200 punktu robežu nebūsim pārsnieguši, es jau galvā laicīgi atvadījos no EČ medaļas. Un īpaši jau mirklī, kad komandas biedrs ir tik ļoti aiz muguras un blakus neviena nav, var arī asariņu nobirdināt. Un, protams, uzdot arī sev jautājumu "kāpēc es to daru, ja nemaz pat nesasniegšu savu mērķi?"
Pats trakākais no visa bija mirklis, kad kontrolpunkta tuvumā ieraudzīju pazīstamu seju. Vīrieti, kuru zinu jau vairākus gadus, no dažnedažādākajiem orientēšanās pasākumiem, bijām arī kopā strādājuši. Taču šoreiz es galīgi nevarēju atcerēties kā viņu sauc. Vispār! Un tas man ir ļoti netipiski, jo vienmēr atceros cilvēku vārdus. Šis man arī nostrādāja kā labs šoka moments.
Ceļā uz KP20 redzam arī fotogrāfu, uzsmaidām viņam. Apkārt ir cilvēki, daži atpazīst arī mani pat no Rīga-Valmiera ultramaratona. Man nav divas reizes par šo tēmu jājautā, es uzreiz atdzīvojos un sāku stāstīt par savu pieredzi.
Netālu no finiša ar iepriecinošiem jaunumiem sagaida arī Artūra tētis, kurš liek mums uzminēt noietos kilometrus. Izskatās, ka finišā tādi būs 90! Esmu ļoti priecīga. Priekš mūsu muļļāšanās pa mežu naktī un rīta mokām, būs ļoti labi.
Bet, lai vai kā - līdz finišam tikām. Vēl pat uzsprinotojot beigās! Sāku klusiņām dusmoties uz Artūru, kur viņš tādu spēku atrada, ja iepriekš pats raudāja gandrīz. Bet lai jau nu paliek.
P.s. pēdējā bildē atspoguļota pati grūtākā sacensību daļa - tikšana no finiša līdz mašīnai ar visām mantām. Man tas bija extra ilgi.
23. augusts, plkst. 13:56
Līdz mašīnai esmu tikusi, atliek vien paņemt drēbes un doties uz dušām. Protams, tik sīki un smalki neaprakstīšu kā tas notiek, bet to svarīgi bija pieminēt, jo pie tām notika kas fantastisks. Mana mamma paziņo, ka mūsu komanda ir pārkāpusi 200 punktu slieksni. Šoreiz gan es pilnībā ļaujos prieka asarām. Esmu ļoti, ļoti priecīga un lepna!
Apbalvošana sākas ar pamatīgām lietusgāzēm, kurām par spīti ir tomēr jādodas uz pjedestālu. Priekšā ukraiņu un igauņu komandas bija ar lielu atrāvienu.
Pēc Eiropas bronzas medaļu saņemšanas, varam jau lepni arī stāvēt uz Latvijas čempionāta rogainingā augstākā pakāpiena.
Un arī mans kārotais sapnis - kārtīgi iekosties medaļā - bija sasniegts!
Tagad atliek vien turpināt trenēties nākamajiem trakajiem piedzīvojumiem un mācīties no visām kļūdām un šajā rogainingā iegūtajām pieredzēm. Paldies Artūram par piekrišanu uz šādu avantūru, taču par nākamo gadu vien varu teikt, ka mans mazais brālis krietni dabūs trūkties!