Skrējiensoļojuma Rīga - Valmiera 2020 gada rezultāti: http://rezultati.ultrataka.lv/
Apskats radio NABA raidījumā NABARĪTS kopā ar Viktoru Dunaiski ir ŠEIT
10. jūlijs, plkst. 9:10
Ir pienākusi sacensību diena. Beidzot. Es visu nedēļu esmu no rītiem cēlusies nosvīdusi, arī naktīs aizmigt nav viegli. Jau gandrīz mēnesi pusdienās ūdenim pilinu klāt magnija ampulu saturu un ar mokām izdzeru, vispār cenšos sevi piespiest kaut ko apēst un darīt ikdienas darbus bez liekas domāšanas. Bet tomēr... katru reizi, kad ir iespēja aizdomāties, apzinos, ka ar katru minūti tuvāk nāk tā diena, tā stunda, tā minūte... kad es otro reizi došos uz Valmieru. Jau otro reizi! Vispār, tā atceroties to, kas notika pagājšgad, īsti vēl nesaprotu kā aizkļuvu līdz kliņķim. Bija mērķis, bija adrenalīns un pirms tam arī nedaudz pagatavojos, noejot dažus garus attālumus. Šogad gan ir nedaudz citādāk jebšu gatavojos ar regulāriem, gan īsākiem, gan garākiem treniņiem, taču nevienu simtnieku pirms tam nenogāju. Kā tas ietekmēs rezultātu, spēkus distancē un svarīgākais jautājums - vai izdosies piepildīt šī gada mērķi - finišēt 16 stundu laikā? Šie ir tie jautājumi, uz kuriem atbildes varēšu sniegt jau pavisam drīz.
10. jūlijs, plkst. 15:30
Plānā, kā jau paredzēts, kārtoju mantas pirms pirmsskrējiena pagulēšanas. Tā kā šoreiz ar ģimeni tikšos vien Stalbē, izlēmu sūtīt arī vienu somu uz Raganu. Pa nakti sola nedaudz lietu, no rīta būtu jauki pārģērbties. Ieraugu leikoplasta rulli un nošausminos kādēļ tas nav mazāks, varētu paņemt līdzi vestē, kas to lai zin kādas tulznas mani sagaida. Īsi arī pirms dodos gulēt, lasu portālos par pašlaik notiekošo ārkārtas sēdi, kurā izskata dažu veco ierobežojumu atjaunināšanu. Sāku pamatīgi satraukties - ja nu, man pamostoties, sacensības tiek atceltas vai ir pārcelts starta laiks? Pie sevis domāju, ka varbūt pat zemapziņā priecātos, ja uz Valmieru neskrietu. Ak vai, kādas muļķības, taču nē! Bailes ir slikts arguments šādām domām, neesmu taču mīkstā.
10. jūlijs, plkst. 19:08
Pagulēt vairs nevaru, jāiet ģērbties, saliet pēdējās ūdens pudeles un kārtīgi jāpaēd makaroni. Kamēr mamma pin matus, ar viņas draudzeni runājam par gaidāmo piedzīvojumu, kuram pati vēl nespēju noticēt.
Īsi pēc desmitiem kāpjam mašīnā, lai jau pirms 23:00 paspētu piereģistrēties un saņemt numuru. To veiksmīgi nokārtojam manis jau simtiem reižu izstaigātajās LU galvenās ēkas telpās. Šajā universitātē esmu daudz ko paspējusi sadarīt, kamēr studēju 1. kursā.
Pēc nelielas fotosesijas atvados no mammas un brāļa. Palieku viena. Nu, nosacīti. mani daudzi sveicina, nedaudz arī parunājās. Es, kā jau iepriekšējā gadā bija pieredzēts, neesmu pie īpaši skaidra prāta, dažos mirkļos pat vairs nesaprotu, ko stāstu.
Vēderā ir kaut kas nedaudz līdzīgs tiem pagājušā gada tauriņiem, bet ne tik spēcīgi. Esmu vienkārši satraukta. Arī, protams, emocionāla.
20 minūtes pirms pusnakts kopīgi dodamies uz Brīvības pieminekļa pusi, tam seko uzrunas un čalošana apkārt. Es joprojām esmu pārbijusies, taču vienu gan atceros - tagad jāvirzās uz bara aizmuguri. Pirmos 15km plānoju ātri iet, tādēļ priekšgalā man nav vietas.
11. jūlijs, plkst. 00:00
Pieci, četri, trīs, divi, viens... un sākam! Protams, ka pirmo kilometru patipinu, tad gan pāreju uz ātriem soļiem. Iesmeju par citiem, kuri pie gājēju luksofora zaļās gaismas aizjoņo ko kājas nes, bet tad, dažus metrus vēlāk viņus atkal satieku pie nākamā krustojuma. Lai jau skrien, kas tad man!
Jau pie Dailes teātra mani sagaida pirmais pārsteigums - no kādas atbalsītāju mašīnas izliekusies roka, kura skandina govs zvanu. Tieku tuvāk un saprotu, ka tā ir Anita Liepiņa ar Valteru Kaminski, kuri ir mani lielākie rogainingu draugi un iedvesmotāji. Apskaujos ar Anitu, kura jau esot sākusi satraukties, ka es esmu pārdomājusi dalību skrējiensoļojumā. Nedaudz pasmejos - kur tad es likšos? Es jau eju tālāk, līdz no Anitas dzirdu pēdējos vārdus "Es tevi gaidīšu Stalbē. No turienes tad iesim kopā!" Ko tas nozīmē? Šī dāma man tikko iedeva pārdomu tēmu nākamajiem kilometriem. Vai Anita strādā par brīvprātīgo Stalbē un no turienes man pievienosies ceļā uz Valmieru? Vai viņa ar mani paies tikai līdz Rubenei? Cik viņa ilgi tur mani grasās gaidīt? Jautājumu ir divas reizes vairāk nekā atbilžu, es patiešām nesaprotu kā man justies. Ticu gan tikai vienam - man uz Stalbi jātiek pēc iespējas ātrāk, negribu, lai Anitai mani būtu pusgads jāgaida.
Esmu sev noķērusi foršu kompāniju - Kristīni un Dzintaru, soļotājus, ar kuriem ceļi krustojās Cēsis Eco Trail. Mums ir daudz par ko parunāt un turamies blakus līdz gandrīz Garkalnei. Īsi pirms pirmā ēšanas punkta, es iedzeru ibumetīnu, jo galvas sāpes nebija pārgājušas un nedaudz saņēmu sevi rokās, lai uzskrietu. Piedzenu vairākas kompānijas, līdz noejot nost no lielās šosejas sāk gāzt lietus. Patiešām smagi gāzt! Mans temps kritiski mazinās, cenšos neiekāpt lielās peļķēs bet pie punkta tas vairs nebija iespējams. Es skatos uz tām siltajām, kārdinošajām mašīnām un apsveru domu kādā no tām iešamaukt. Labi, ka saņēmos turpināt ceļu.
11. jūlijs, plkst. 03:13
Garkalnē esmu trīs minūtes vēlāk nekā pagājušajā gadā. Tas nozīmē vien, ka startu neesmu pārforsējusi un tagad var pieēsties. Dzeru kolu, ēdu gurķus, sieru, maizi un olīvas saujām. Ārā gāž lietus, es gandrīz apraudos no tā cik ļoti nevēlos doties projām no telts.
Viss ir mitrs, īpaši jau apavi. Tos nebija plānos mainīt, tādēļ varu vien lūgt augstākos spēkus, lai mitrums nebūtu iemesls agrām tulznām. Lai gan jau kopš Juglas jūtu kā vienam kājas pirkstam netīk šī skriešana. Nekas, galvenais ir tikt līdz Raganā atstātajam leikoplastam, tad to varēs labi daudz nolīmēt.
Kamēr mielojos ar gardumiem, Kristīne un Dzintars mani ir panākuši un es saprotu, ka pašlaik gudrākā doma būtu turēties viņiem līdzi. Tā arī daru un ne mirkli nenožēloju.
Lietus ir vairāk vai mazāk mitējies un dažus nākamos kilometrus sev apsolu ātri iet, lai uzkodas varētu nosēsties. Tad atkal kādā mirklī Kristīne ar Dzintaru apstājas un es saprotu, ka īstais šovs var sākties. Esmu trīsdesmitajā kilometrā, īsti nekas nesāp, esmu labi paēdusi un gatava sākt skriet.
11. jūlijs, plkst. 05:15
Pēdējos kilometrus pirms Sēnītes skrienu ar slapjo lietusjaku rokās, satieku arī pagājušā gada labāko draudzeni Justīni. Nedaudz papļāpājam par sajūtām un atmiņām, es viņai piedāvāju skriet ar mani un tā arī darām. Īsi pirms Sēnītes ēdampunkta arī viņai ir tehniskā pauze, es uzlieku atpakaļ telefonā mūziku un skrienu. Šis punkts bija patiešām man mīļš - satieku sacensību evakuatoru Laimoni, kura pakalpojumus šodien izmantot negrasos. Vien atdodu viņam jaku un lukturi, kurus šķiet vairs nevajadzēs. Laimonis no manis atvadās ar vārdiem "tiec vien līdz Raganai, pēc tam sāksies īstais pārbaudījums". Pasmejos, bet dziļi sirdī jūtos iebiedēta. Vai patiešām?
Pieēdos cik vien labi varu, uzmundrinu brīvprātīgos ar saviem ašajiem, nedaudz smieklīgajiem jociņiem un 10 minūtes vēlāk esmu ceļā uz nākamo punktu. Ak vai, kā nevaru sagaidīt pārģērbšanos!
11. jūlijs, plkst. 06:29
Nesaprotu no kurienes manī ir šī enerģija - laikam jau adrenalīns un vēlme tikt pie sausām zeķēm. Lejā no "kalniņiem" skrienu ar tādu tempu, kāds treniņos reti parādās. Lūdzu sevi nepārforsēt, bet pamanu to, ka nejūtu ātro skriešanu. Kopumā kustos trīs ātrumos - lēna iešana, ātra iešana un skriešana. Šajā skriešanas mirklī es nejūtu ar kādu ātrumu kustos, vien apzinos to, ka skrienu.
Murjāņos gan piedzīvoju pirmo vilšanos. No kabatas velku ārā savu pirmo sporta želeju, riju to lejā un tikpat ātri arī izvemju ārā. Dīvaini. Man tā pirms tam gadījies nebija. Mēģinu vēlreiz, atkal saturu automātiski izvadu ārā. Nomainu želeju pret biezenīti, tas gan labāk iet iekšā.
Ieskrienu Raganas ēdampunktā tik ar vienu saucienu "Mīļie brīvprātīgie, vai jūs zinat, kas ir vislabākā sajūta pasaulē? Nu, nofinišēt ultramaratonu, tas ir tā.. vidēji labi. Bet vislabākais, kas var notikt, ir apskriet rezultātos paradzēto laiku!" Un tā arī bija - pie viņiem ierados 12 minūtes ātrāk nekā bija paradzēts. Uzreiz saku, ka man ir nepieciešama 47 numura soma un kāda privātāka vietiņa, jo grasos pilnībā pārģērbties. Man piedāvā DUS tualeti, uz ko gan atbildu noraidoši. Verot vaļā maisiņu piedzīvoju vilšanos, jo tur, diemžēl, neesmu ielikusi pilnībā visus iespējamos maiņas apģērbu veidus. Labs ir, ar šortiem un kreklu būs gana. Pagājšgad tieši Murjāņos dalīju trasi ar nūjotāju Aiju, viņa šogad man tur priekšā plediņu, kamēr es ģērbjos un stāvot kājās lipinu leikoplastu uz dažām jūtīgām pēdu vietām.
Pagājis nedaudz vairāk par 10 minūtēm, taču šoreiz sev to piedodu sakarā ar pārģērbšanos. Nākamā pietura ir Brasla un arī uz to es dodos skrienot.
11. jūlijs, plkst. 09:02
Ceļu uz Braslu atceros vien ar zīmīga punkta sasniegšanu - biju tieši ultramaratona pusē. Būtu jau forši turpināt turēt līdzīgu tempu un nofinišēt plkst. 15:00. Aizsūtīju arī ziņu savai ģimenei, ka viņiem jau ir laiks celties un braukt ciemos. Šajā laikā arī saņemu ziņu par fantastisko Pētera Grīviņa un mana orientēšanās kluba biedra Kristapa Magones finišu. Esmu lepna, ka viņus zinu un, ka rekords ir beidzot pārspēts! Būs man finišā stāsti, kuros klausīties.
Protams, nedrīkst arī aizmirst apciemojumu no jau iepriekšminētās Anitas Liepiņas un Valtera Kaminska. Abi izskatās labi izgulējušies un uz īsu mirkli mani uzmundrina. Izskatījās, ka Anita bija gatava man pievienoties, taču pamanīja, ka es ik pa mirklim uzskrienu. Viņa man saka, ka pievienosies tad, kad vairs paskriet nevarēšu, jo pašlaik izskatās, ka man vēl ir daudz spēka. Nosacīti taisnība viņai arī bija...
Esmu ieradusies vietā, kur pirms trim gadiem, satuntulējusies pledā, ārā, trakā lietū, pati nosacīti pildīju brīvprātīgā pienākumus. Šoreiz gan spīd saulīte, pūš pretvējš un noskaņojums ir 15 reizes labāks. Pirmo, ko gan es daru, ir meklēju Anitu un Valteru. Apskatu visas mašīnas, nopētu visus klātesošos, bet viņu šeit nav. Man ir skaidrs - jāskrien fiksi tālāk, lai satiktu.
Brīvprātīgie šeit ir fantastiski, manas jau kopš Murjāņu vemšanas ieilgušās kuņģa problēmas risina ar smektu un rozā tabletītēm, sola, ka sliktāk jau nepaliks. Redzu kā divi nūjotāji un skrējēji ir piesēduši, es ar tādām muļķībām nenodarbojos. Pēc krūzītes iztukšošanas, sev kabatā ieberu gumijkončas tālākam ceļam un turpinu skriet. Ļoti ceru, ka zāles palīdzēs, jo tagad grūti sāk palikt kājām.
11. jūlijs, plkst. 11:15
Dodos Stalbes virzienā, pie Straupes gan uznāk neliels lūziens. Beidzu skriet, ieslēdzu mūziku un sāku ar sevi parunāties. Šeit gan atceros kā pagājušajā gadā "miru nost" un kožu lūpā. Straupe man ir ļoti mīļa, šeit esmu aizvadījusi orientēšanās nometnes ar savu mīļo Meridiāna klubu.
Kur gadījusies, kur ne, tieši kā manas domas saklausījusi, parādās Anita Liepiņa. Tieši pašas Straupes vidū, pie gājēju celiņa, kurš ved uz Plāci. Viņa man priekšā smaidīga paskandina savu govs zvanu un man, godīgi sakot, likās, ka no laimes nezinu ko darīt. Viņa, Anita Liepiņa, mana dzimšanas dienas māsa, tik fantastiska soļotāja, vieglatlēte, rogaininga ienesēja Latvijā, superpieredzējusi soļotāja un garo distanču veicēja, tagad man ies blakus. Līdz pat Valmierai!
Ar Anitu tīri ātrā, labā tempā tiekam līdz turpat esošajai Stalbei, kurā tad arī ir plāns satikt manu ģimeni pirmo reizi šodien. Pa ceļam vien klausos viņas sākotnējo plānu iet pašai no Brīvības pieminekļa, bet tad viņa esot atcerējusies par šodien notiekošo skrējiensoļojumu un izlēmusi mani atbalstīt.
Straupē šoreiz, atšķirībā no pagājušā gada, neguļu. Pirmo reizi visu sacensību laikā es apsēžos un cenšos aptīt kājas ar teipu. Ēstgriba ir manāmi samazinājusies, taču kaut ko mutē iekšā iespraužu.
Pēc pavadītām aptuveni 7 minūtēm ēdampunktā, ierodas arī mana ģimene - mamma, brāļi, mammas māsa ar meitām. Man tiek piešķirtas nūjas, ne jau tādēļ, lai es nūjotu, bet gan lai būtu, kur atbalstīties un noturēt līdzsvaru. Nūjot es nemāku, tur traki rokas jākustina.
Ceļš uz Rubeni ir smags, no tā pat es īsti daudz ko neatceros. Atceros vien domu "Elīn, lūdzu koncentrējies uz to, ko Anita stāsta. Tas tev lieti noderēs priekšdienām", bet nu, protams, ka tagad ir ļoti cītīgi jāpiedomā, lai atcerētos viņās vārdus. Es biju nogurusi, man tiešām nāca miegs. Mainīju gan segumu no asfalta uz granti, vienu mirkli aizdomājos tā, ka sapratu, ka esmu tik daudz ko palaidusi garām. Bet Anita pati ir garo distanču veicēja, viņa lieliski zināja kā mani uzmundrināt, ko man pateikt, taču vislabākais ir tas, ka viņa precīzi zināja kā es jūtos.
11. jūlijs, plkst. 14:33
No ēdampunkta izeju gan ar nedaudz pacilātu sajūtu, gan arī ar briesmīgām sāpēm (ja vien es būtu zinājusi, kādas briesmas mani sagaidīs vien pēc stundas). Sāk palikt grūti un es to jūtu. Vismaz vairs nemiegu ciet.
Sāku tukšot pēdējās enerģijas rezerves, kad ar Anitu vienojamies iet ātri. Kaut 10 minūtes uz kilometru nav nekas iespaidīgs, tas tomēr prasīja sakost zobus. Vismaz miegs vairs nenāk, tas gan.Anita mani izklaidē ar saviem stāstiem par ultrām, kuras ir piedzīvojusi. Jo vairāk klausos, jo vairāk saprotu, cik man vēl daudz ir priekšā. Pilnīgi jau vairs nevaru sagaidīt.
11. jūlijs, plkst. 15:53
Beidzot tālumā sāku redzēt simtā kilometra atzīmi. No vienas puses - priecājos, taču otra puse saka, ka tagad ir grūtākā daļa priekšā. Ar Anitu vienojamies, ka Valmierā jau vajadzētu paskriet un ar katru soli pilsēta nāk aiz vien tuvāk. Sasniegušas pēdējo dzerpunktu, ievelkam nelielu elpu un es beidzot sāku just kā man beržās pēdas. Ierosinu turpat pieturā apsēsties, lai pa virsu uzlīmētu teipu, taču... tur pie "horizonta" parādās divi nūjotāji, kurus apskrēju Braslā. Kā viņi mūs panāca, es vispār negulēju nevienā mirklī?! Pieceļos no soliņa tik ātri, cik vien varu, un saku, ka nedrīkst ļaut viņiem mani panākt. Speru nākamos soļus ar mokām. Turpmākais scenārijs ir kā šausmu filmas pakaļdzīšanās. Bija tik daudzi iemesli kādēļ atsākt skriet - gribās paspēt finišēt zem 17 stundām, baznīcas kliņķis tepat vien ir, pirms Valmieras ir izliktas neskaitāmi daudz uzmundrinošas sacensību reklāmas, arī ģimenei solīju ierasties pirms pieciem pēcpusdienā un gribu šo visu BEIDZOT PABEIGT.
Sāku skriet. Pirmo reizi dzīvē man tā dega pēdas. Katrs solis bija kā uzkāpt uz 200 nažu asmeņiem. Speciāli lieku kājas šķībi, uz pēdas maliņas, lai nespiestu, bet tas ir vēl grūtāk. Es ciešos. Nedaudz paņurdu, bet lieku sev saņemties. Tas bija, manuprāt, nepilns kilometrs, līdz vienam mirklim, kad man kaut kas pārsprāgst. Kreisās kājas pēdai apakšā kaut kas pārsprāgst, paliek mitrs un es skaļi novaidu, jo tagad šo pēdu pat nevaru pielikt pie zemes. Sāk tecēt lielas asaras un nedaudz sākties histērija, kā arī es kliboju. NE-VA-RU pielikt kreiso pēdu pie zemes, nu nevaru! Anita man neatļauj apstāties, viņa mani dzen uz priekšu, liek raudāt un vaimanāt, cik skaļi es vēlos. Vienā mirklī sāku pat lamāties ar tādiem vārdiem, kādus pat dzīvē nebiju nekad izteikusi, interesanti no kādiem zemapziņas dziļumiem tie nāca.
Ieskrienam Valmierā, es pāreju atpakaļ uz klibu iešanu. Anita iet man pa priekšu, lamā mani, jo es neskrienu. Man ir vienalga. Dziļi vienalga. Lai jau viņa iet, man nevajag nekādu palīdzību, es te mirstu nost. Tā nu es pavadīju nelielu laiciņu vientuļā klusumā, līdz pat hesburgeram. Un tur pēkšņi man priekšā izlec pagājušā gada sargeņģelis, mans Valmieras labākais draugs Migliņš.
11. jūlijs, plkst. 16:55
Katrs mans solis nāk ar jaunām asarām acīs. Pie degošās pēdu sajūtas esmu jau nedaudz radusi un tagad lēnām rikšoju ar diviem man patiešām mīļiem cilvēkiem blakus. Gaidu Sīmaņa baznīcu, AK JĒZIŅ kā es gaidīju baznīcas parādīšanos. Un tad, pēkšņi, vienā mirklī.. tur tā bija - vakara saules apspīdēta. Kopš pagājušā gada savu vietu mainījusi nav. Es sāku otro histēriskās raudāšanas posmu, šoreiz vairs par to nekaunoties.
Tālumā skan mūzika un man apkārt ir apjukuši valmierieši. Es vairs neredzu pilnīgi neko citu kā vien baznīcu. Galvā tikai viena doma - es to izdarīju. Es to patiešām izdarīju! Sāpes pazūd, parādās adrenalīns un vēl reizi šajā skrējiensoļojumā uzskrienu ar pēdējiem spēkiem.
Apkārt ir cilvēki, dzirdu kā tieku saukta. Varbūt tie bija pazīstamie, varbūt atbalstītāji, bet manā galvā tas bija kliņķis. Tieku uz sarkanā paklāja. Kustos uz priekšu. Ieraugu kliņķi. Skrienu tam virsū. Uzskrēju. Pieskaros. Ļauju asarām vaļu. Lūdzu, lūdzu, mīļie organizētāji, pagrieziet skaļāk mūziku. Negribās, lai kāds dzird mani tā šņukstot. Negribās sevi tā apkaunot kameras priekšā ar aizpampušām, sarkanām acīm un puņķainu degunu. Nu labi ,tajā mirklī man bija vienalga.
Aizgūtās šī gada skrējiensoļojuma atziņas
Teiciens "lēnāk brauksi, tālāk tiksi" pat nosacīti strādā - nesteiga sākumā noveda pie drošas starta nepārforsēšanas un ilgākas izturības. Protams, ar to lēnumu nevajag arī aizrauties, bet šai reizei bija krietni labi.
Vienā mirklī miega sagurums parādīsies, tas ir neizbēgami. Kā to risināt? Jāmēģina saprast, kurā mirklī šis lūziens var uznākt un ir jāatrod kāds "sargeņģelis", kurš būs blakus. Tas var būt tuvinieks, cits sacensību dalībnieks vai kāds skrējējs. Galvenais, lai tas nebeidzas ar iziešanu šosejas vidū.
Sēdēt ir kaitīgi - šajā skrējiensoļojumā savu dibenu atpūtināju vien 4 reizes, kas noteikti ir rekords. Manuprāt, nedrīkst ļaut sev tik pamatīgi atslābt. Piecelties tomēr pēc tam ir krietni pagrūti.
Hahaha, jāatcerās arī, ka man sporta želejas īsti tomēr pie sirds neiet. Vispār, sporta uzturs traki dedzinot kuņģi, līdz ar to būtu jāuzmanās. Bet man ir vēl gads, lai iztestētu dažādu pārtiku.
Jātrenējas regulāri, ar īsiem līdz vidēji gariem skrējieniem. Noiet 2x 100 kilometrus pirms sacensībām tiešām būs maza jēga.
No iepriekšējā laika (19 stundas un 46 minūtes) laiku esmu nokāvusi par nepilnām trim stundām. Pirms gada man bija nepieciešami 7 mēneši, lai pieņemtu lēmumu par 2020. gada startu. Šoreiz man pietika vien ar nepilnām 24 stundām pēc finiša, lai jau uzstādītu jaunu mērķi un sāktu gatavot plānu kā to sasniegt.