Visu savu dzīvi esmu lepojusies ar savas dzimšanas dienas datumu - 17. novembris. Noteikti esmu savas valsts patriote un visvairāk priecājos par iespēju pirms 2 gadiem svinēt savu pilngadību reizē ar valsts simtgadi!*
Šogad svinības neapšaubāmi turpinās. Tumšajā 16. novembra vakarā es nogāju nedaudz vairāk par 20km, lai atzīmētu savu jubileju. Savukārt, nākamās dienas pēcpusdienā sāku vairāk nekā 100km garo ceļu no savām mājām uz Jūrmalu, metot līkumu caur Ķekavu un Plakanciemu.
*P.S. Tieši pirms 2 gadiem es sāku rakstīt blogu par saviem piedzīvojumiem ultramaratonos un rogainingos. Par to kā es mocīju savu pirmo simtnieku var ne tikai lasīt ŠEIT, bet arī noklausīties podkāsta "Latvijas Dēkaiņi" 4. epizodē.
16. novembris, plkst. 20:04
No mājas izeju kā jau gandrīz katru vakaru, ap astoņiem vakarā. Jau kādu mēnesi esmu kļuvusi par "trenerīti" diviem aktīviem puišiem - Armandam un Alekam. Kopā dzīvojam Dārziņos un gandrīz katru vakaru dodamies aktīvās pastaigās, mēdzam arī meklēt geokačus jeb slēpņus. Šajā vakarā plāns šķita ne līdz galam skaidrs, jo es vēlējos iet lielo Doles salas apli, taču biedri šaubījās. Pārliecināju, ka lukturīši mums ir un uz HESa būs spēcīgs vējš, kas traucēs apmeklēt Salaspils pusi.
Līdz Doles salai ceļš nav tāls un ātri vien esam jau otrā galā. Man gan sāk sāpēt vēders no smieklu lēkmēm par čebureku un belašu savienojumu ar randiņiem.
Kādā mirklī atceros, ka tepat netālu ir arī Mežezera (ļoti noslēpumaina vieta, starp citu! Ezers nav atzīmēts nevienā kartē) slēpnis. Tā kā Armands un Aleks jau to ir atraduši, tad viņi man liek tikt galā ar uzdevumu un norāde "šis ir pārāk viegli" tiešām atviegloja meklēšanu!
16. novembris, plkst. 21:48
Griežamies atpakaļ uz Dārziņiem, noejam gar Dolesmuižu un muzeju. Tiekot atpakaļ līdz Zirņu salai saprotu, ka ļoti vēlos aizsniegties līdz 20km robežai un lūdzu kompāniju izmest kādu līkumiņu. Pēc nelielas pačīkstēšanas tomēr izdabonu ārā apstiprinājumu un metam loku līdz Dārziņu ielai. Tā kā puiši nav ikdienā raduši iet šādus attālumus, bija krietni izaicinoši, bet tomēr līdz beigām veiksmīgi tikām.
Kudojara parkā ir pienākusi pusnakts un saņemu pirmos apskāvienus svētkos. Beidzot ir sajūta, ka esmu palikusi nedaudz vecāka :)
Mājās gan skrienu ātri gulēt, jo jāceļas agri un jābrauc kopā ar kursabiedriem fotogrāfēties mūsu podkāstam "Info-dēmija". Kā arī pavisam noteikti jāgatavojas vakaram un simtniekam!
17. novembris, plkst. 18:21
Mantas sakrāmēju uzreiz ap plkst. 13:00, kad atbraucu mājās. Somā leju 2l ūdens, ņemu līdzi vienu gāzēto un vienu sporta dzērienu. No pārtikas produktiem izvēlos vairākus batoniņus, šokolādi, sataisu wrapus un vēl paņemu kabatās graužamos.
2 stundiņas pirms iziešanas vēl sanāk pagulēt. Pieceļos gan ar netipisku neapmierinātību - parasti esmu ļoti sajūsmā par gaidāmo piedzīvojumu, bet šoreiz kaut kā grūti likās. Nakti sola slapju un vēsu.
Ar mani šogad kopā bija jādodās mammas brālim Jurim un viņa draugam Gatim, taču Gatis pēdējā mirklī ir atteicies no piedāvātas pastaigas, tikai solījies sagaidīt mūs no rīta savā mājā uz brokastīm. Tādēļ Juris pie manis ierodas vienatnē un mēs esam gatavi sākt garo pārgājienu!
Saņemam pēdējos laba vēlējumus no maniem brāļiem un "veiksmes bučas" no kaķa Frenkija. Tik vienkārši arī uzsākām ceļu, bez jebkādiem sajūsmas saucieniem vai starta svilpieniem. Vienkārši nospiedām podziņas uz saviem pulksteņiem un virzījāmies uz Rumbulas pusi.
Šo 30km apli (Dārziņi-Dienvidu tilts-Rāmava-Ķekava-Dārziņi) esmu atklājusi šogad un pavasarī bieži izmantojot garajiem treniņiem. Navigēšana pa promenādi grūtības nesagādāja un pirmo ceturtdaļu no visa maršruta pieveicām aptuveni 4 stundās. Ķekavā mūs sagaidīja mana labākā draudzene Kate ar siltām tējām un ieturējām nelielu pauzi pirms grūtās nakts daļas.
Atvadoties no ciema apmeklējam vēl divus ļoti zīmīgus objektus - Ķekavas upi un putnu fabriku. Tālāk jau mūsu ceļi ved pāri A5 apvedceļam uz Plakanciema pusi.
18. novembris, plkst. 2:03
Ceļš uz Plakanciemu ir diezgan vienmuļš, pilns ar dubļiem un negaidītām bebru šļakatām. Vienai šeit iet noteikti būtu krietni bailīgāk un garlaicīgāk, labi, ka blakus ir Juris ar ko papļāpāt.
Pusnaktī nopriecājamies, ka lietus vēl nedraud un nakts ir tīri silta. Saņemu ziņas, ka Rīgā ne tikai smidzina, bet arī jau sāk traki līt. Ilgi nebija jāgaida, līdz dušu saņēmām arī mēs. Ap plkst. 2:00 velku ārā lietusmēteli un ar nepacietību gaidu Plakanciema autobusa pieturu, kurā varēs ieēst Jura nestos roltonus.
Ilgi gaidīto ciemu īsti tumsā pat saredzēt nevar, ja neskaita blāvo gaismiņu un noputējušu kafijas automātu ceļa malā, pie kādas pamestas ēkas. Pretī nosēžamies pieturā un sākam locīt iekšā visu, ko vien ir iespējams. Apetīte šķiet pat tīri laba, taču aukstums par sevi atgādina aizvien vairāk. Kopumā ceļa malā nosēdējām nepilnu pusstundu. Iziet ārā, tīrā lietū un vējā nav pilnīgi nekādas vēlmes.
18. novembris, plkst. 4:48
Tālākais ceļš ir tik vienmuļš, cik vien bija gaidāms. Mašīnas apkārt nav, tikai lielas pļavas (cik nu ar luktura blāvo gaismu varēja saredzēt), vējš pūš no kreisā sāna, taču lietus uzbrūk no visām debespusēm. Šādā laikā, apstājoties uz vietas, ir superviegli nosalt.
50. kilometru atzīmēju saslapinot lūpas ar upeņu balzāmu. Puse ir piebeigta, tagad sākas pati jautrākā daļa...
Man sākās pirmie anti-motivācijas čīkstējieni ar sevi, sāk zust temps. Arī Jurim silti nav, bet kopīgais mērķis - sasniegt ciemu "Ezītis" - liek kustēties uz priekšu. Pats galvenais, ka no Ezīša tikai nedaudz būs palicis līdz Jaunolainei un tad jau tiksim siltumā pie Jura drauga Gata.
Lai sanāktu pilni un skaisti 100 km, mans brālis, pirms iegriešanās mājās, Stūnīšos, bija ieplānojis vēl nelielu apli pa blakus esošo Melnā ezera purvu. Nakts bija tik nepatīkami slapja, ka ar Juri vienojāmies līkumu neizmest. Kopīgi, vēl nesagaidījuši rīta blāzmu, mocījāmies pa veco Jelgavas šoseju uz iespēju sasildīties.
18. novembris, plkst. 10:31
Pusseptiņos rītā ierodamies siltās mājās. Es paskatos spogulī un pati nobrīnos cik ārprātīgi bēdīga un nogurusi izskatos.
Pirmo 10 minūšu laikā aizdodos gulēt turpat, uz paklāja istabas vidū. Daļu drēbes noliekam pažāvēties, tikmēr Juris sāk ēst.
Es kopumā nogulēju gandrīz 2 stundas, tad nepilnu stundu centos kaut ko apēst un pašās beigās man bija nepieciešamas vairāk kā 30 minūtes, lai saņemtos doties tālāk. Galvā jau biju izprātojusi, ka 65 kilometri galīgi nav maz, bet tas trīsciparu skaitlis un Jura motivējošie vārdi...
Paldies visiem augstākajiem spēkiem, ka šogad 18. novembris bija salīdzinoši gaiša un silta diena. Pa dienas gaismu solis šķita krietni raitāks un izrādās, ka 70. - 80. kilometru nogājām ļoti līdzīgā tempā kā pašā sākumā. Tagad jau tapa skaidrs, ka atpakaļceļa vairs nav, ir tikai jāiet uz priekšu. Jautājums drīzāk ir cik ļoti domas galvā sadarbosies ar ķermeņa iespējām.
Lai tiktu līdz civilizācijai, izstaigājām purvus un mežus. Tālāk noraudzījāmies uz remontdarbiem blakus Vētras ciemam, cēlām galvas uz augšu, kad mums pāri pacēlās lidmašīnas un es (ar gandrīz asarām acīs) nepielūdzami gaidīju Skulti, kurā tad mums bija jābūt pēdējai pieturvietai pirms grandiozā finiša.
Skultes autobusa pieturas soliņš ir jau krietni sakoptāks un civilizētāks par naktī apciemoto, un pēc 20 minūšu atelpas dodamies tālāk. Mežs pirms un pie Liberiem ir zināms no galvas, lavierējot starp Beberu ielām nokļūstam uz tilta pār šoseju. Tālāk jau atlicis tikai gabaliņš no Babītes stacijas līdz Jūrmalai.
18. novembris, plkst. 13:55
Es gan pati nesaprotu vai es vairāk priecājos, vai tomēr bēdājos par veloceliņu. It kā gabals ir jau iepriekš iets un katrs līkums šķiet pazīstams. Taču no otras puses, šis viss sāk ļoti ievilkties. Man paliek grūti, Juris tik savā tempā iet uz priekšu un mani vairs nevelk. Sāku domāt, cik ļoti vajag man pašai saņemties, lai vispār tiktu līdz Lielupes stacijai, kurā plānojām vēl vienu mini pauzi.
Priedainē nonākot ir 92 kilometru atzīme. Skaidrs, ka nav galīgi vairs daudz palicis un turpinām tik cilpot uz priekšu. Katrs solis jau nāk krietni grūtāk, līdz mirklim, kad pēkšņi atpazīstu oranžu jaciņu. Ar pēdējiem spēkiem sasaucu Lauri, kuram spēju tik parādīt pulksteni ar noieto attālumu. Grūti vispār kaut ko baigi aktīvi stāstīt. Nedaudz tālāk, pie RIMI arī izpelnamies kopīgu bildi.
18. novembris, plkst. 16:49
Tas pēdējais aplis, gar Lielupes staciju, ir kā ķirsītis uz tikko izceptas, mazas kūciņas. Vēders kurkst, bet ieēst nevar, kājas jau ir automātiski sapratušas, kas jādara un tagad tikai sevi jāizklaidē. Ieslēdzu latviešu mūziku un paralēli skatos, kur brauc brāļi ar mammu.. aha, izskatās, ka sagaidīt finišā, pie Bulduru baznīcas.
Juris nodarbojas ar augstāko matemātiku, lai mēs savu pārgājienu noslēgtu ar precīzi 100km, taču tie cipari baigi jūk. Arī man.
Uz veloceliņa, kas iet gandrīz gar jūru, satiekam vairākus svinētājus. Ak pareizi, šodien taču Latvijai ir svētki. Nosvinēsim tiekot mājās!
Tuvojoties Bulduriem, mums piebiedrojas brāļi, vēlāk arī suns Fredis ar manu brālēnu. Vēl īsi pirms baznīcas sasniegšanas izmetam 2 kvartālu līkumu un finišējam ar 100 kilometru un 200 metru atzīmi uz pulksteņa. Nē, nu jā... sajūtas jau foršas.
Nedaudz grūti kājās bija nostāvēt visu to vakaru, taču nākamajā dienā varēju turpināt ikdienas darbus.
Ļoti ceru, ka nākamgad kaut kas līdzīgs šim arī izdosies!
